31. oktobri. Kā krievu bēgļi palīdzēja baltkrievu bēgļiem Latvijā, un kas nogāja greizi

Krievu pilsoniskās sabiedrības veicināšanas un krievu emigrantu atbalsta asociācijas (AREM) aktīvisti pabeiguši projekta “Bēgļu ceļvedis” (baltkrievu valodā «Даведнiк бежанца») īstenošanu. Tā mērķis bija sniegt vispusīgu palīdzību baltkrievu politiskajiem emigrantiem ieceļojot Latvijā. Par to, kāpēc krievi nolēma palīdzēt baltkrieviem, un kas nogāja greizi, intervijā mums pastāstīja “Даведнiк” koordinators Dmitrijs Savins.

LZ: Kāpēc pēkšņi krievu emigrantu organizācija, cilvēki, kuriem pašiem nav pilsoņu tiesību, nolēma sākt palīdzēt bēgļiem no Baltkrievijas?

DS: Kad 2020. gada vasarā sākās protesti Baltkrievijā, mūsu atbalstītāji un mani draugi, politiskie bēgļi no Krievijas Federācijas, piedāvāja paplašināt mūsu darbību, sākot strādāt arī ar baltkrieviem. Ir pat nedaudz neērti runāt par šī lēmuma iemesliem, jo tie ir acīmredzami: pirmkārt, tā ir cilvēciska empātija un līdzcietība, vēlme palīdzēt cilvēkiem, kuri saskaras ar tādām pašām grūtībām kā mēs paši. Turklāt mēs nevaram neizjust empātiju un līdzcietību pret tiem, kas iestājas pret Lukašenko diktatorisko, neleģitīmo režīmu.

Kā vienmēr, mūsu materiālie resursi bija ierobežoti. Neskatoties uz to, mēs palīdzējām savu iespēju robežās, attālināti konsultējot cilvēkus vīzas saņemšanas jautājumos, izbraucot no Baltkrievijas – turklāt tas nebija tik viegli, jo toreiz bija Covid ierobežojumu laiks – un palīdzējām diviem cilvēkiem nokļūt Latvijā, sagatavot nepieciešamos dokumentus patvēruma pieteikumu iesniegšanai. Sešu mēnešu laikā viņi saņēma bēgļa statusu un vēlāk kļuva par mūsu projekta dalībniekiem. Patiesībā tieši viņi ierosināja pašu nosaukumu – “Даведнiк”.

Protams, mēs vēlējāmies savu darbu padarīt vērienīgāku un sistemātiskāku. Un, pateicoties Aktīvo iedzīvotāju fonda atbalstam, 2022. gadā varējām uzsākt savu jauno projektu.

LZ: Un kas tad īsti tika darīts?

DS: Tika izveidota karstā līnija, lai cilvēki Baltkrievijā varētu saņemt konsultācijas par humāno vīzu pieteikšanu. Tiem, kuri jau atradās Latvijas Republikā, piedāvājām darba iespējas, palīdzējām atrast mājokli un noformēt dokumentus patvēruma pieteikšanai. Projektā piedalījās biznesa pārstāvji no Ventspils un Rīgas.

LZ: Tātad, cik daudziem Baltkrievijas politiskajiem bēgļiem jūs patiešām esat palīdzējuši?

DS: Mums izdevās palīdzēt četriem desmitiem cilvēku. Pat nedaudz vairāk. Diemžēl mūsu misija izrādījās ne tik veiksmīga, kā gribētos. Tādā nozīmē, ka tie rādītāji, kas bija norādīti mūsu iesniegumā Aktīvo iedzīvotāju fondam, ir sasniegti, bet, kā jūs saprotat, lieta nav tikai problēmas formālajā pusē. Diemžēl, tāpat kā daudz ko citu mūsu dzīvē, situāciju pilnībā izmainīja — turklāt uz slikto pusi — karš. Pēc plašā Krievijas Federācijas iebrukuma Ukrainā Baltkrieviju sāka uzskatīt par līdzagresoru, un attiecīgi mainījās nostāja arī pret Baltkrievijas pilsoņiem. Tādējādi humāno vīzu izsniegšanas process vairs nebija tik ātrs un vienkāršs.

LZ: Tas nozīmē, ka karš Ukrainā bija tas iemesls, kādēļ darbs izgāja no normālajām sliedēm?

DS: Jā. Vienlaikus gan Krievijas Federācijā, gan Baltkrievijā pieauga represīvais spiediens. Jau pati vizīte uz Latvijas konsulātu Vitebskā nozīmēja, ka persona atrodas Lukašenko VDK uzraudzībā. Tātad otro reizi tā varēja vienkārši tur nenokļūt. Tajā pašā laikā Krievijas Federācija sāka bloķēt baltkrievu izceļošanu uz Latviju no savas teritorijas.

Šajā situācijā gandrīz vienīgais veids, kā nokļūt Latvijā, bija nelegāla robežas šķērsošana. Gadījumā, ja persona lūdz patvērumu, tas netiek uzskatīts par noziegumu. Taču mēs nevarējām konsultēt cilvēkus par nelikumīgu robežas šķērsošanu – tas jau tiktu uzskatīts par likuma pārkāpumu. Turklāt vairākums interesējās, tā teikt, par populārākiem galamērķiem – Lietuvu un Poliju.

LZ: Vai jūs gribat teikt, ka Latvijas varas iestādes faktiski pārstāja ielaist Baltkrievijas bēgļus?

DS: Nē, tā tas nav. Bēgļus no Baltkrievijas joprojām uzņem, mums nav informācijas, ka viņi būtu kaut kādā veidā diskriminēti. Taču režīms uz robežas, bargie ierobežojumi un represijas Krievijas Federācijā un Baltkrievijā visu ir ļoti sarežģījuši. Turklāt jaunie nosacījumi prasa ne tikai skaidru politisko nostāju valdības un atsevišķu ministriju līmenī – šāda nostāja pastāv – bet ir nepieciešami arī konkrēti administratīvie rīkojumi, noteikumi un nolikumi, pēc kuriem vadās ierēdņi. Tie mainās, bet, diemžēl, ne īpaši ātri. No savas puses mēs nosūtījām aicinājumus Ārlietu ministrijai un Iekšlietu ministrijai gan par atsevišķiem gadījumiem, gan par situāciju kopumā. Cerēsim, ka tie dos savu labumu.

Tulkots no avota: lz.lv